Tagad esmu nonācis pie sava stāsta neaprakstāmā kodola, un te mani kā literātu pārņem izmisums. Katra valoda ir no simboliem veidots alfabēts, un to lietošana paredz, ka abām saziņas pusēm ir līdzīga pagātnes pieredze. Taču kā lai citiem attēlo bezgalīgo Alefu, ko mana apstulbusī atmiņa pati gandrīz nespēj aptvert? Mistiķi līdzīgos gadījumos neskopojas ar emblēmām: lai aprakstītu dievību, persietis runā par putnu, kas kaut kādā veidā ir reizē visi putni; Alanuss de Insulis min sfēru, kuras centrs ir visur, bet virsmas nav nekur; Ecekiēls vēsta par eņģeli četrām sejām, kas vienlaikus vēršas uz austrumiem, rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem. (Ne velti es atdzīvinu atmiņā šīs miglainās analoģijas - kaut kāda saistība ar Alefu tām ir.) Var jau būt, ka dievi man reiz neliegs atrast līdzvērtīgu tēlu, bet šai vēstījumā tikmēr paliks literārisma un mākslotības sārņi. Turklāt galvenā problēma ir neatrisināma: bezgalīga daudzuma uzskaitījums, kaut daļējs. Vienā gigantiskā mirklī es redzēju miljonus notikumu, gan valdzinošu, gan riebīgu; neviens no tiem mani neizbrīnīja vairāk par faktu, ka visi notikumi savietojās vienā punktā, nedz pārklājoties, nedz kļūstot caurredzami. Tas, ko redzēja manas acis, bija vienlaicīgs, bet tas, ko aprakstīšu - secīgs, jo tāda ir valoda. Kaut ko es tomēr uzskaitīšu.
Pakāpiena lejasdaļā pa labi es ieraudzīju mazu, mirgojošu, gandrīz nepanesami spilgtu lodīti. Sākumā man šķita, ka tā rotē, pēc tam sapratu, ka kustības ilūziju izraisa tajā ietvertās reibinošās ainas. Alefa diametrs varēja būt divi trīs centimetri, taču tur bija visa kosmiskā telpa nesamazinātā mērogā. Jebkura lieta (teiksim, spoguļa stikls) bija bezgalīgi daudz lietu, jo es to skaidri redzēju no katra visuma punkta vienlaikus. Es redzēju biezi apdzīvotu jūru, redzēju ausmu un rietu, redzēju ļaužu pūļus Amerikā, redzēju sudrabotu zirnekļa tīmekli melnas piramīdas iekšienē, redzēju sabrukušu labirintu (tā bija Londona), redzēju sev blakus bezgaldaudzas acis, kas visas urbās manī kā spogulī, redzēju visus planētas spoguļus, un manis nebija nevienā no tiem, redzēju kādā Solera ielas iekšpagalmā tās pašas akmens plātnes, ko pirms trīsdesmit gadiem biju skatījis kāda nama priekštelpā Fraja Bentosa ielā, redzēju vīnogu ķekarus, sniegu, tabaku, rūdas dzīslas, ūdens tvaikus, redzēju uzdubušus ekvatoriālos tuksnešus un katru smilšu graudiņu tajos, redzēju Invernesā sievieti, ko nekad neaizmirsīšu, redzēju viņas kuplo matu vilni, stalto augumu, redzēju vēzi viņas krūtī, redzēju izkaltušas zemes apli uz ietves, kur kādreiz bija audzis koks, redzēju vasarnīcu Androgē ciematā, Plīnija sējumu pirmajā angļu tulkojumā, Failemona Holenda veikumu, redzēju vienlaikus katras lappuses katru burtu (bērnībā es mēdzu brīnīties, kāpēc aizvērtā grāmatā burti naktī nesajūk kopā un neapmaldās), redzēju nakti un dienu vienlaidus, redzēju rietumpuses debesis Kerētaro pavalstī, kurās šķita atspīdam kādas rozes krāsa no Bengālijas, redzēju savu tukšo guļamistabu, redzēju kādā Alkmāras kabinetā globusu starp diviem spoguļiem, kas to pavairoja līdz bezgalībai, redzēju zirgus plandošām krēpēm rītausmā Kaspijas jūras krastā, redzēju kādas delnas smalko skeletu, redzēju izdzīvojušos pēc kaujas sūtām pastkartes, redzēju spāņu kāršu komplektu Mirzapūras veikala vitrīnā, redzēju paparžu kumpās ēnas uz oranžērijas grīdas, redzēju tīģerus, asins recekļus, bizonus, trakojošus viļņus un karapulkus, redzēju visas skudras, kas mīt uz zemes virsas, redzēju persiešu astrolabu, redzēju rakstāmgalda atvilktnē neķītras, neticamas, bet trāpīgas vēstules (rokraksts uzdzina man drebuļus!), ko Beatrise bija sūtījusi Karlosam Arhentīno, redzēju pielūgto pieminekli Čakaritas kapsētā, redzēju derdzīgās atliekas no tā, kas kādreiz bijusi burvīgā Beatrise Viterbo, redzēju savu tumšo asiņu riti, redzēju savienošanos mīlā un izmaiņas, ko nes nāve, redzēju Alefu, no visiem punktiem redzēju Alefā zemeslodi un šai zemeslodē atkal Alefu un Alefā zemeslodi, redzēju savu seju un savus iekšējos orgānus, redzēju tavu seju; man uznāca reibonis, un es sāku raudāt, jo manas acis bija viedušas slepeno, uz pieļāvuma balstīto esību, kuras vārdu ļaudis ir piesavinājušies, bet kuru pašu neviens cilvēks nav skatījis: neaptveramo visumu.
Horhe Luiss Borhess. Alefs, Apgāds “Jumava”, Rīga, 2005.gads, lapaspuses 152 līdz 155.
Jorge Luis Borges. El Aleph, Casa editora "Jumava", Riga, 2005, páginas 152-155.
Leído por Girts Krastins en la ciudad de Riga (Letonia), el 16 de marzo de 2011 a las 16:16.
No hay comentarios:
Publicar un comentario